LNMM atklās Parīzē dzīvojošās latviešu mākslinieces Barbaras Gailes izstādi

Latvijas Nacionālais mākslas muzeja (LNMM) ceturtā un piektā stāva izstāžu zālē no 18. septembra līdz 14. novembrim būs apskatāma Parīzē dzīvojošās latviešu mākslinieces Barbaras Gailes izstāde.

Barbara Gaile ir labi pazīstama ar savām abstraktajām gleznām, kuru starojums dod nojausmu par suģestējošu cildenumu – tā par mākslinieci raksta izstādes veidotāji. LNMM būs aplūkojams autores jaunais cikls “Krāsas”. Tas tiek dēvēts par liecību glezniecības potenciālajām iespējām, kad “intensīvs sajūtu un domu sakāpinājums, talants, profesionālisms un skaidrība par uzdevumu ļauj pārvarēt dekoratīvismu un radīt mākslas brīnumu”.

Gleznu cikla idejas pirmsākumi Barbarai Gailei meklējami urbānās vides šķietami haotiskajos grafiti, ieskrāpējumos un uzrakstos. Savukārt poētiskais impulss burtiskā nozīmē bija Artūra Rembo dzejolis “Patskaņi”, kurā viņš katram patskanim piešķir noteiktu krāsu – “A melns, E balts, I sarkans, U zaļš, O zils”.

Kā pamato pati autore, “projekta uzdevums ir pētīt un radoši attīstīt gandrīz monohromas glezniecības simbiozi ar rakstīto vārdu”. Arī agrāk Barbara Gaile retumis iegleznoja kādu vārdu, taču šoreiz tie nav poētisks papildinājums, bet krāsai līdzvērtīgs pētniecisks instruments.

Māksliniece stāsta: “Pielietojot dažādas valodas, katras krāsas ietvaros es cenšos radīt tās autonomu izpausmi, tās maksimumā iemiesotu gleznu. Reizē tie ir ļoti subjektīvi krāsu un vārdu traktējumi, kas ir vienlaicīgi universāli un vispārināti, kuriem būtu jāatver daudzu individuālu interpretāciju lasījumu iespējas.”

Racionālu pamatu šim vērienīgajam darbu ciklam Barbara Gaile radusi, ilgstoši iepazīstoties ar pētījumiem par krāsu aktuālajām un vēsturiskajām izpausmēm. Arī latviešu folkloras un dzejas ielokā krāsai ir bijusi liela saturiska nozīme. Piemēram, “Balta nāca tautu meita…”, “Mana balta māmuliņa…” vai Raiņa “Dies saulīte atkal trīskrāsaina: Drīz zila, drīz zaļa, drīz sarkana”.

Dzīvojot kopš 1997. gada Parīzē, būdama izglītots, intelektuāls un mākslā (arī vārdu mākslā) ieinteresēts cilvēks, Barbara Gaile spēj līdz niansēm izprast visas ģeniālā franču dzejnieka vārsmas. Taču pretēji versmainajam Rembo, kuram sarkanais ir “izspļautas asinis, daiļo lūpu smiekli dusmās un grēkus nožēlojošā reibumā”, Barbaras Gaile darbu cikls ir precīzi strukturēts, lakonisks glezniecības robežu paplašinājums. Tas ir konceptuāls, taču vienlaicīgi jutekliski vielisks kodētas ziņas nesējs, raksta mākslas zinātniece Helēna Demakova.

Šis mākslas darbu kopums savu ritējumu uzsāka ar divām pelēkām kompozīcijām – “Yes” un “No”. Tās ievadīja cikla vārdu fonētiskās spēles, kas atsevišķās gleznās parādījās kā krāsu nosaukumi dažādās valodās – bleu, grigio, pink vai silber. Ar šo izstādi Barbaras Gailes krāsu niansēm piepulcējušies vārdi ar to semantiskajiem toņiem. Reljefs darbos ienāk līdz ar Braila rakstu, kurš divās gleznās saturiski izceļ balto un melno.

Barbara Gaile (1968) profesionālo izglītību ieguvusi Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā (1987) un Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā (1995), to absolvējot kā pirmā studente, kuras diplomdarbs ir vairāku abstrakciju kopums. Māksliniecei bijušas daudzas nozīmīgas personālizstādes, sākot no 1994. gada. Īpaši izceļama viņas iespaidīgā personālizstāde “Pērles” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē 2010. gadā un personālizstāde “Debesis” Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā 2016. gadā.

Māksliniece ir piedalījusies daudzās vērienīgās grupu izstādēs un saņēmusi vairākas balvas. Sorosa fonda Latvija Mūsdienu mākslas centra gadskārtējās izstādēs “Valsts” (1994) un “Geo-Ģeo” (1997) viņa radīja monumentālus gleznieciskus projektus ārtelpā, par pēdējo saņemot arī starptautiskas žūrijas Grand Prix.